20.janvārī ļoti daudzās Latvijas vietās cilvēki satikās pie ugunskuriem,lai atcerētos barikāžu laiku, tā laika notikumus un cilvēku pārdzīvojumus.
Arī mūsu skolas kolektīvs pulcējās laukā,jo bija īsta vēstures stunda un mums bija iespēja klausīties vairāku Latvijas vēstures veidotāju atmiņas un piedzīvoto. Tas bija skarbi, patiesi, interesanti un neaizmirstami. To mazo sirds drebulīti, ko radīja aukstais vējš un stāstījums, atkausēja kopīgi dziedātās dziesmas un pasākuma beigās - siltā zupiņa.
Atmiņas saistījās ar vieniem un tiem pašiem notikumiem, bet bija iespēja paskatīties uz to dienu notikumiem dažādi. Rēzeknes jaunsardzes vadītājs Juris Lelis skaidroja,lietišķi izprotot notikumu cēloņus un secību, uzsverot televīzijas un radio lielo nozīmi sakaru uzturēšanai laikā, kad mobilo telefonu nebija, runāja par melu un patiesības cīņu. Viņš uzskata, ka darbošanās jaunsardzē ir turpinājums tā laika notikumiem .
Andri Eriņu vairāk pazīstam kā mūziķi, viņš uzsvēra , ka ir zemnieks kā skolēnu vecāki, un paslavēja čaklos Dekšāru iedzīvotājus par koptajiem laukiem un mājām. Andris jau no bērnības zināja, kurā pusē nostāties,jo padomju vara bija nežēlīga pret viņa tuviniekiem.Sadega barikāžu ugunskuros papīrmalkas krava, bet liesmās izgaismojās tālākais ceļš un cilvēki nebaidījās vairs teikt, ko domā un jūt.
Skolēni nebija gaidījuši, ka zīmēšanas un informātikas skolotāja Skaidrīte Viļčuka arī bija barikāžu dalībniece.Viņa stāstīja par bailēm,cilvēku uztraukumu un nogurumu, par dažādu tautību vienotību un to neparasto emocionālo siltumu un bezvārdu sapratni ,kas virmoja Rīgā starp cilvēkiem.
Mūsu ciemiņi bija arī bijušais Dekšāru pagasta pārvaldnieks, barikāžu dalībnieks Jānis Benislavskis un jaunsargu instruktors Ivars Kļaviņš.
Ugunskurs izplēnēja un izdzisa, bet katram bija iespēja saglabāt sirds stūrīti kādu atmiņu dzirkstelīti. Paldies barikāžu dalībniekiem par paveikto un pārdzīvoto pirms 29 gadiem un par viņu ticību Latvijas nākotnei tagad.